Post by northernlight26 on Sept 23, 2015 11:47:38 GMT
Sprādziens
- Lai veiksme tevi pavada! - klausulē atskanēja Džuliāna balss. Anna jau zināja, ka viņš smaida. Viņa pazina puisi pārāk labi, tāpēc tagad meitenes acu priekšā parādījās Džuliāna greizais smaids, kas tik reti atmirdzēja viņa pelēcīgajās acīs.
Anna nopūtās un ielika telefonu kabatā. Viņa pēdējo reizi pārlaida skatienu pāri tik pazīstamajām sienām, kurās meitene tik daudz pārdzīvojusi.
Tagad Anna atminējās visu. Kā, maza meitene būdama, viņa šeit spēlējās ar lellēm, vēlāk vakarus aizvadīja, lasot grāmatas, kas nu bija kārtīgi saliktas grāmatplauktā. Anna atcerējās tās naktis, kad pēc nogurdinošiem treniņiem viņa bezspēcīgi iekrita gultā. Tās naktis, kad Džuliāns gulēja viņai blakus, ieskāvis Annu savā spēcīgajā apskāvienā. Tos vakarus, kad tēvs vakara pasakas vietā meitenei stāstīja par pasauli. Viņš ļāva Annai gara acīm ieraudzīt ziemeļblāzmu, Eifeļa torni, milzu debesskrāpjus, senās piramīdas...
Un jauna nopūta noslīdēja no meitenes lūpām. Viņai bija smagi lūkoties uz sev tik mīļajām mantām. Ar katru lietu bija saistītas atmiņas, ko meitene bija ieslēgusi dziļi sirdī. Viņa vēlējās, kaut tas viss mūžam paliktu kopā ar viņu.
Nevilšus Anna ielūkojās lielajā spogulī, ko bija mantojusi no vecmammas. Meitenes skatiens sekoja katram grieztajam rotājumam uz smagā metāla rāmja it kā glāstot tos.
Viņa satvēra šķēres, kas jau bija noliktas uz galdiņa, un ielika savu garo, ugunīgi sarkano bizi starp asmeņiem. Anna iedomājās, kā viņas bize nokrīt uz grīdas, un viņas augums nodrebēja. Meitenes rokas nolaidās, šķēres šķindēdamas atsitās pret koka grīdu. Viņa nespēja, gluži vienkārši nespēja to izdarīt. Tas būtu kā nogriezt savu roku.
Anna vēlreiz palūkojās uz savu atspulgu mazliet noputējušajā spogulī. Viņa iztēlojās, ka Džuliāns apskauj viņas trenēto, tomēr puicisko augumu un uzliek zodu uz viņas pleca. Asa ilgu sāpe iedūrās meitenes vientuļajā sirdī. Roka tikmēr uztaustīja zaļās mugursomas lenci un veikli uzslidināja to uz pleciem. Raupjais audums lika viņai atminēties, ka laiks doties prom.
- Džuliān, es nāku. - Anna nočukstēja un devās ārā no istabas. Tādā pašā gaitā, lēnā, bet apņēmīgā, meitene gāja pa gaiteņiem, kurus bija izstaigājusi neskaitāmi daudz reizes. Anna izgāja no mājas. Viegla vēja pūsma atnesa vēl neizzudušo deguma smaku, kas tāpat jau bija ieēdusies viņas ādā, matos, drēbēs. Meitene aizslēdza aiz sevis durvis, nolika atslēgu zem durvju paklājiņa un devās prom.
Viņa neatskatījās.
***
Pussagruvusī dzelzceļa stacija nepavisam nevilināja Filipu. Viņš vēlējās pagriezties un aiziet, taču uzreiz aprāva šo domu. Puisim vars nebija māju, kur atgrezties. Tāpat viņam vairs nebija ģimenes, līgavas... To visu bija atņēmis karš.
Filipa prātā atkal parādījās tā diena, kad visa dzīve apgriezās kājām gaisā. Puisim uz brīdi likās, ka viņš atkal dodas mājup no darba iecirknī, dzird skaļos sprādzienus, kas uz īsu brītiņu viņam atņēma dzirdi. Domās Filips atkal steidzās uz savām mājām, elpu rāva ciet asie dūmi. Un tad viņa acu priekšā parādījās ēka, ko puisis sauca par savām mājām. Pareizāk sakot, mājas atliekas, kas dega ar spožu liesmu. Puisis atcerējās dēli, kas nokrita viņam pie kājām. Uz tā bija asinis. Viņa ģimenes asinis.
Filips nemanāmi sapurināja galvu, aizdzīdams sāpīgās atmiņas. Taču viņš nespēja padzīt tās ciešanas un sāpes, ko radīja šī svaigā brūce sirdī.
Zem puiša kājām salūza stikla lauska, taču viņš to nemanīja. Filipa skatiens bija pievērsts prāvajam cilvēku bariņam, kas bija apsēdušies uz perona malas. Šķiet viņi nebijās no vilciena, kas varētu braukt garām. Puisis atminējās, cik bieži bērnībā māte viņu strostēja par tuvošanos perona malai. Tagad viņš vēlējās atgriezties atpakaļ bērnībā, kad mātes bāriens un nobrāzti elkoņi bija vienīgās problēmas. Un atkal viņam nācās norīt rūgtuma pilnu kamolu.
Tagad vairs nebija neviena, kas spētu puisim to liegt. Filips nometa savu mugursomu un apsēdās uz perona malas blakus kādam blondam puisim, kas, atgāzis galvu, lūkojās debesīs. Svešinieka sejā bija skaidri samanāmas skumjas, bet acīs mirdzēja aizturētas asaras.
Vēl pirms Filips novērsās, puisis pagrieza galvu, pamanījis, ka tiek vērots, un palūkojās uz Filipu. Viņa skatiens slīdēja tik nevērīgi it kā lūkotos tukšumā. Tad viņš atkal pievērsās tumšo mākoņu pētīšanai.
- Vai zini, tieši tādi paši mākoņi bija arī tajā dienā. Un es līdz pēdējam cerēju, ka lietus varētu apdzēst degošo māju. - svešais puisis pēkšņi ierunājās aizsmakuša balsī. Viņa vārdi lika Filipam palūkoties draudīgajos mākoņos, kas vēstīja par drīzu lietusgāzi. Pēkšņi puisis apjauta, ko ar to vēlējās sacīt svešinieks. Arī viņš tāpat kā Filips gaidīja palīdzību. Kādu glābiņu, kas spētu vēl visu vērst par labu.
- Tas nepalīdzētu. - Filipam nācās atzīt skarbo patiesību. Viņa ģimeni un līgavu, kas gaidīja puisi, lai visi kopā dotos uz restorānu svinēt saderināšanos, nekas nespētu izglābt. Pat ne brīnums. Filipu mocīja tikai viens jautājums. Kāda velna pēc viņš pats palika dzīvs?
- Leonards. - blondais puisis negaidīti pastiepa roku, uz kuru Filips neticīgi noblenza. Viņš nekad nebūtu iedomājies, ka būs vēl kāds, kas vēlēsies kaut vai tikai pazīt viņu. Lai arī puisis saprata, ka neko nebija iespējams mainīt, tomēr dziļi sirdī viņš vēl arvien sevi vainoja. Viņš nespēja sev piedot savu mīļo nāvi. Ja vien puisis nebūtu aizkavējies darbā, viņi visi vēl būtu dzīvi. Puiša vecāki arvien vēl jautri jokotu, mazā māsiņa smaidītu kā saulīte, bet Marija, viņa mīļotā meitene, vēl arvien sniegtu viņam skūpstus un glāstus.
- Filips. - viņš paspieda Leonarda pastiepto plaukstu. Raupjš, sīks smaids paradījās abu jauniešu sejās, kad viņi saprata, ka nu ir kļuvuši par draugiem.
Un atkal starp puišiem iestājās klusums. Tas nebija neērts vai traucējošs, viņi pat izbaudīja to. Katrs varēja neviena netraucēts iegrimt savās pārdomās un atmiņās.
Filips palūkojās uz to pusi, kur kuru katru brīdi vajadzēja parādīties vilcienam. Atmiņā viņam atausa tās reizes, kad puisis gaidīja Mariju atbraucam. Katru nedēļas nogali meitene apciemoja savu līgavaini. Tās bija laimīgākās dienas Filipa mūžā. Tik nevainīgi jautras un prieka pilnas.
Puisis atminējās Marijas sirsnīgo smaidu, kas allaž lika siltumam ielīt sirdī. Viņas skanīgo balsi, kas atgādināja zvaniņu šķindoņu. Un atkal sirdī iedūrās trula sāpe, kas kā inde lēni izplūda pa asinsvadiem un lika asarām sariesties acīs.
Pēdējās dienās Filips bija raudājis tik daudz. Senāk viņš nicināja asaras. Viņaprāt, tā bija noniecināma vājuma un gļēvulības pazīme. Taču tagad viņš pats bija kļuvis par to, ko agrāk nīda.
Puiša rokas savilkās dūrēs, zobi no visa spēka iecirtās apakšlūpā. Viņš pat nejuta, kā asins lāse notek pār lūpu. Puisi bija pārņēmis neizsakāms riebuma uzplūds. Viņš ienīda pats sevi vien par to, ka eksistēja.
Tālumā atskanēja dārdoņa, un Filips pielēca kājās. Viņam šķita, ka tuvojas vilciens, taču prāts uzreiz noliedza šo domu. Tas noteikti bija pērkons. Un nekas vairāk.
Puisis vēlējās atkal apsēsties, taču sačukstēšanās visapkārt lika viņam vēlreiz turp, kur vajadzēja drīzumā būt redzamam vilcienam. Skatienam pavērās tik ļoti gaidītais transports, kas tuvojās stacijai pavisam lēni un smagnēji. Itin visa stacija sāka drebēt. No kādas vēl līdz galam neizsistas loga rūts izbira stikli.
Tieši tāds pats drebulis piemetās arī Filipam. Viņam šķita, ka iekšā viss ir sācis vibrēt. Un arī pārējie jutās tāpat. Ikvienu bija pārņēmis saviļņojums, kas lika asinīm riņķot straujāk.
Tikai tajā brīdī viņi visi apjauta, cik ļoti viss ir mainījies. Nekas viņu dzīvēs nav un vairs nekad nebūs tā kā agrāk. Viņiem visiem bija jātiek tam pāri un jādodas tālāk pretī nezināmajam. Pretī miglā tītajai nākotnei.
Filips atkal palūkojās uz vilcienu, taču šoreiz viņu piesaistīja kāds vientuļš stāvs, kas apņēmīgi soļoja viņiem pretī. Tā bija meitene, kuras ugunīgi sarkano matu šķipsnas, kas bija atrisušas no garās, resnās bizes, plīvoja vilciena kustības radītajā vējā.
***
Visi jau bija ieņēmuši sev tīkamās vietas, kad Anna iekāpa vilcienā. Gandrīz visas vietas jau bija aizņemtas. Ikvienam gribējās izplesties uz diviem krēsliem. Brīvi bija palikuši tikai daži krēsli pašā vagona aizmugurē. Turp meitene, klusi nopūtusies, arī devās.
Viņa soļoja pa eju un nemanāmi aplūkoja pārējos cilvēkus, ar kuriem kopā bija jāveic vēl tik garš ceļš. Viņa vērās tik dažādajās sejās, kurās visās kā vienā bija uzspiests zaudējuma un sāpju zīmogs. Un atkal meitenes prātā atausa tā arī neiepazītās mātes tēls.
Tik bieži tēvs viņai stāstīja par to, ka Lorīna nomira dzemdību laikā. Viņš tad lūkojās uz fotogrāfiju rāmītī, kas bija nolikta uz Annas naktsskapīša. Tēva balsī allaž tad strāvoja skumjas, ko viņš ietērpa stāstījumā par savu sievu.
Meitenes sirdī skaudri iedzēla ilgas. Viņa atslīga brīvajā krēslā, nolika somu uz blakus sēdekļa un pievērsās vientuļās ainavas vērošanai.
Skatiens atdūrās pret drupām un krāsmatām vien. Agrāk tik bagātīgi un mākslinieciski izgreznotās ēkas, parki un dārzi tagad bija vien gruvešu kaudze. Bija vajadzīgas nepilnas trīs stundas, lai plaukstošo pilsētu pārvērstu putekļos. Neskartas bija palikušas vien dažas ēkas, tai skaitā arī Annas māja.
Un atkal meitene pārlaida skatienu pār cilvēkiem, kas sēdēja vienā vagonā kopā ar viņu. Šie cilvēki, tāpat kā Anna pati, bija vienīgie izdzīvojušie. Vien nepilni divi desmiti bija palikuši no agrākajiem diviem miljoniem. Viņi bija veiksminieki. Nāves apžēlotie. Tomēr šī veiksme nespēja izdzēst skumjas, kas bija iemājojušas sirdī.
Anna vairs nelūkojās pa logu. Meitene nespēja lūkoties uz pilsētas atliekām, kas nu bija kļuvuši par kapa vietu diviem miljoniem nevainīgu dzīvību. Viņas skatiens bija pievērsts tumši zaļo zābaku purngaliem, kas jau bija noputējuši. Tiem bija pielipuši mirušās pilsētas pīšļi.
Meitenes pirksti savilkās dūrēs. Viņas sirdī ielija spīvs naids pret dienvidniekiem, kas uzsāka savas neatkarības karu. Tieši viņu mestās bumbas nogalināja tik daudz cilvēku. Viņu vēlme pēc neatkarības, kas jau bija pāraugusi plosošā asinskārē, bezjēdzīgi atņēma tik daudz dzīvību. Vai tiešām tas bija tā vērts?
Bija pagājuši jau trīs gari un asiņaini gadi, kopš dienvidnieki spēra pirmos soļus kara uzsākšanai. Toreiz sešpadsmitgadīgā Anna nespēja saprast, ka viņi spēs pavirzīties tik tālu uz ziemeļiem. Viņai šķita, ka šautās brūces, asinis, nāves un izkropļotie ķermeņi, ko nesa sev līdzi karš, tā arī paliks vien plazmas televizora ekrānā.
Kā gan viss nonāca tik tālu?
Meitene atkal uzdeva sev šo jautājumu, kas pēdējā gada laikā arvien biežāk sāka skanēt viņas prātā. Tomēr nu tas bija guvis jaunu jēgu. Tikai tagad, kad Anna bija pati savām acīm redzējusi iznīcību, ko atnesa karš, un ieelpojusi savās plaušās nāves smārdu, viņa saprata, ka televizora ekrānā redzētās briesmas, kas atgādināja ļaunu murgu, nu bija kļuvis par viņas realitāti.
Pat dienā, kad tēvs devās karot, meitenei vēl šķita, ka viss pavisam drīz atgriezīsies savās sliedēs. Kopš tā brīža bija pagājuši jau divi gadi, taču situācija bija kļuvusi tikai ļaunāka.
Un Anna vairs neticēja laimīgām beigām. Nu vairs ne.
Sarunas visapkārt, kas kļuva arvien skaļākas un drošākas, izrāva Annu no pārdomām. Īsu brītiņu meitene jutās pavisam apjukusi. Viņa centās saprast, cik ilgi lidinājās atmiņās.
Aiz loga jau bija iestājusies tumša nakts. Vien mēness sudrabotā gaisma ļāva Annai saskatīt tumšās koku aprises aiz loga. Tomēr pat tik blāvas gaismiņas pietika, lai meitene saprastu, ka viņi jau ir krietni attālinājušies no Midmoras. Arī viņa pati nu jutās daudz vieglāk. It kā smagums, kas nospieda sirdi, būtu zudis.
Anna ērtāk iekārtojās krēslā, lai kādu brītiņu pasnaustu. Priekšā vēl bija ilgs ceļš, kas veda arvien tālāk uz ziemeļiem. Turp, kur viņi būs drošībā.
Meitenes smagie plaksti jau vērās ciet, viņa laidās miegā, kas ļautu kaut mazliet atpūtināt saspringtos nervus.
Tad pavisam netālu atskanēja sprādziens. Spoža gaisma ielija iepriekš tumsā slīgstošajā vagonā, likdama ikvienam pārsteigumā pielēkt kājās.
- Kas notiek? - kāda spalga, izbijusies balss skaļi izsacīja domu, kas nedeva mieru nevienam vilciena pasažierim.
Nogranda vēl viens sprādziens, kas lika zemei rībēt. Šoreiz tas bija jau daudz tuvāk. Anna juta, ka arī viņa sāka trīcēt bailēs, kad vilciens spēji nodrebēja. Viņai likās, ka atkal pienākusi tā šausmīgā diena, kas sagrāva tik daudzu cilvēku dzīves. Ka šis vagons kļūs par visu pasažieru kapu.
Meitene sažņaudza pirkstus dūrēs un dziļi ievilka elpu. Tēvs bija mācījis, ka kritiskās situācijās jāsaglabā vēss prāts. Un, lai vai kam, bet tēvam Anna ticēja visvairāk.
Liesmu atblāzmas dejoja uz vagona sienām, veidodamas šausminošus, tomēr tik brīnišķus rakstus. Taču neviens neievēroja daiļās gaismas un ēnu spēles. Pasažieru prātus bija pārņēmusi briesmīga nojausma, kas lika visiem stingt panikā.
- Viņi spridzina sliedes. - klusais čuksts izskanēja tik skaļi kā pērkona grāviens kapa klusumā, kas bija iestājies vagonā. Tas sašķēla baiļu stingumu, kas bija pārņēmis it visus ceļiniekus. Iespējams, tieši panika lika katram uzsākt kustību, lai neļautos pieaugošajām bailēm. Ikviens sāka drudžaini vākt savas mantas, uzdodams sev tikai vienu jautājumu.
Kas nu būs?
Anna lēnām apsēdās uz krēsla un aizvēra acis, lai kaut nedaudz norobežotos no trokšņa un kņadas. Viņai vajadzēja apdomāt rīcības plānu, kas varētu glābt visus šis cilvēkus līdz ar viņu pašu.
Meitene prātoja, kā būtu rīkojies viņas tēvs, kurš allaž spēja rast vislabāko risinājumu. Un viņas prātā iešāvās kāda ideja, kas lika Annai pielēkt kājās, uzmest plecos smago somu un straujā solī doties gar krēslu rindām uz durvju pusi.
Ar trešo spērienu durvis beidzot padevās. Meitenes augumu uzreiz aptvēra karsta dvaša, kas ielauzās vagonā. It kā kāds pūķis būtu pūtis savu elpu viņai sejā. Īsu brīdi Anna lūkojās uz liesmu mēlēm, kas laizīja sausos kokus, izplatīdamās trakā ātrumā. Vairs nebija laika vilcināties, ja vien viņi vēlējās izglābties.
- Ko, pie velna, tu dari? Tu traka esi? - kāds no pasažieriem iesaucās. Pārējie tikpat sašutuši piebalsoja. Tajā brīdī Anna vēlējās kādam iesist par tādu neattapību. Taču tas nevienu neglābtu.
Kaut kur priekšā nogranda vēl viens sprādziens. Asā dūmu dvaka, kas kļuva arvien spēcīgāka, atsauca atmiņā liktenīgo dienu, kad tika iznīcināta viņas dzimtā pilsēta Midmora. Meitene nodrebēja, nepatīkamo atmiņu iespaidota, un dziļi ievilka elpu.
- Viņi tūlīt trāpīs sliedēm. Kas, jūsuprāt, notiks, kad vilciens nobrauks no sliedēm? Vienīgā iespēja ir bēgt pēc iespējas tālāk. - skaistas runas Annai nekad nepadevās. Viņa vienmēr bijusi cilvēks, kas rīkojas nevis lieki trin mēli. Taču šoreiz meitenei bija jābūt tik pārliecinošai, cik vien tas bija iespējams.
No sava krēsla piecēlās kāds melnmatains puisis, kura brūnās acis nenovērsās no Annas. Viņš satvēra savas somas lences un uzmeta somu plecos. Pēc brīža puisis jau bija nostājies Annai blakus.
- Puis, apdomājies! - meitene beidzot saskatīja to vīru, kas tik sirdīgi noliedza viņas glābšanās plānu. Vīrieša matos jau bija iezagušās sirmas šķipsnas, taču stūrgalvīgi piepaceltais zods lika viņam izskatīties pēc kaprīza puišeļa, kas neiegūst kāroto.
Tumšmatis izaicinoši palūkojās uz pārējiem pasažieriem, un Annas dzīslās ieplūda savāds miers. Viņa juta, ka vairs nebija pavisam viena. Meitenes sirds salēcās, kad viņas atbalstītāja blakussēdētājs devās uz viņas pusi. Blondajam puisim sekoja kāda bikla meitene, kura vilka līdz savu draugu. Un tad jau arī pārējie devās pie Annas. Vien iesirmais tiepša palika sēžam savā krēslā.
- Rendolf, nespītējies! Nāc ar mums. - ierunājās kāda sieviete, kas neizskatījās īpaši jaunāka par uzrunāto. Neviens pat nepalūkojās uz blondo sievieti, nemanīja rūpes viņas balsī...
- Jūs esat muļķi, kas labprātīgi dodas nāvē. Kad nonākšu galapunktā, apsolu aizlūgt par jums baznīcā. - Rendolfs nievājoši atteica it kā izaicinot par sevi jaunākos ceļabiedrus. Vecais vīrs manīja šaubas pasažieru skatienos. Viņi visi vēlējās palikt pēc skata tik drošajā vilcienā. Tas iedvesa vīrietī arvien vairāk pašpārliecinātības.
- Nu tad paliec tepat! - iesaucās puisis, kas stāvēja vistuvāk caurumam, kur vēl nesen bija durvis. Viņš īsi ieskrējās un tad lēca. Tieši biezajā dūmu priekškarā, kas uzreiz aizsedza puiša augumu.
Arī pārējie pasažieri vairs nevilcinājās. Viens aiz otra viņi nozuda tumsā. Līdz bija palikusi tikai Anna. Meitene nespēja sadūšoties spert soli tukšumā. Iepriekš viss šķita tik vienkārši, taču tagad, stāvot pie pašas malas, kad dūmi cirta ciet elpu, viņa vairs nespēja likt sev kustēties. Mugurā kā nazis dūrās Rendolfa izsmejošais skatiens, likdams Annai justies kā gļēvulei, kas spēj vien vest citus nāvē.
Meitene dziļi ievilka elpu, cenzdamās nesākt klepot biezo dūmu dēļ. Tad viņas kājas atrāvās no pamata.
Pavisam īsu brītiņu Annai likās, ka viņa lido. Kā putns liegi paceļas gaisā, tā meitene slīdēja caur biezo dūmu mākoni. Viņa jutās tik viegla kā mazs zvirbulēns, kas tik bieži laidās uz palodzes meitenes istabā, lai uzknābātu tur izbērtās maizes drupačas.
Tam sekoja smags sitiens. Kā akmens viņa iekrita sūnās, kas kalpoja par mīkstu spilvenu, kurš pasargāja no kā nopietnāka par zilumiem.
Tomēr no Annas lūpām izlauzās kluss vaids, kad skujas un sīkie žagariņi iedūrās plaukstās, ko viņa bija pastiepusi uz priekšu, lai mīkstinātu kritienu. Vēl pāris sekundes meitene nekustīgi gulēja sūnas skavās, smagi elsodama un klausīdamās, kā vilciena riteņu rīboņa attālinās un kļūst arvien klusāka.
Tad viņa pieslējās sēdus un izvilka no delnas dziļāk iedūrušos skuju. Asiņot sākušo brūci gan vajadzēja dezinficēt, taču tam nebija ne laika, ne jebkādu līdzekļu.
Meitene piecēlās kājās, uzlika uz pleciem somu, kas bija nokritusi blakus, un devās turp, kur vajadzētu būt viņas ceļabiedriem.
Vēl viens sprādziens satricināja zemi, un Anna, zaudējusi līdzsvaru, atkal nokrita. Vien slāpēts kunksts liecināja par sāpēm, ko radīja šis kritiens.
- Tev viss kārtībā? - no dūmu aizsega iznira kāds garš stāvs. Meitene brīdi lūkojās atnācējā, līdz atpazina blondo puisi, kurš vilcienā sēdēja blakus viņas pirmajam atbalstītājam. Viņš pastiepa savu roku un palīdzēja Annai piecelties.
- Paldies. - viņas balss vairs nemaz neskanēja tik droši un pārliecinoši kā pirmīt vagonā. Tā drīzāk līdzinājās vārgam, izbaiļu pilnam smilkstam. Tieši tā Anna jutās. Kā mazs, izbijies zvērēns.
- Nāc, mums jāatrod pārējie. - blondais puisis neatlaida Annas roku. Tieši otrādi, viņš sāka vilkt meiteni sev līdzi, ar otru roku pieturēdams zarus, kas citādāk kā pātagas cirstos viņai sejā.
Biezie dūmu vāli neļāva redzēt tālāk par izstieptu roku un apgrūtināja elpošanu, likdami kāsēt pie katras dziļākas ieelpas. Taču tas nespēja viņus apturēt. Atpūta šajā gadījumā varēja maksāt dzīvību.
- Es esmu Leonards. - puisis ierunājās, lai kliedētu nomācošo klusumu, ko pārtrauca vien degošo zaru sprakstēšana. Anna notrīcēja, kad Leonarda balss pieskandināja gaisu. Visi pārdzīvojumi padarīja meiteni tik tramīgu kā mazu zaķēnu.
- Anna. - par spīti satraukumam un izbīlim, meitene pasmaidīja. Leonards bija pirmais cilvēks, kas pret Annu izturējās tik vienkārši un laipni. Viņš nepazina meiteni, taču palīdzēja viņai un vēl arvien vilka sev līdzi, lai arī viens pats kustētos daudz ātrāk.
Anna vēlējās pateikties puisim par to, ka viņš uzticējās meitenei, atbalstīja viņu un nepameta tik grūtā brīdī. Viņa gribēja pateikties kaut vai tikai par to, ka viņš bija palicis dzīvs. Tagad, kad visi paziņas bija miruši vai devušies karot, meitene jutās pavisam vientuļa. Un šie svešie cilvēki, kuri dalīja ar viņu vienu sāpi, bija vienīgā ģimene, kas viņai palikusi.
Mirklī, kad Anna pavēra muti, lai sāktu runāt, Leonards sastinga. Puisis pastiepa roku, it kā piesaukdams meiteni apklust, lai arī viņa vēl nebija bildusi ne vārda.
Arī Anna pati ieklausījās tikpat saspringti. Viņa jutās kā nospriegota stīga, kas tūliņ pārtrūks. Un tad arī viņa tās izdzirdēja. Balsis... Tās kaut ko skaļi apsprieda. Pat ne apsprieda, drīzāk... Strīdējās!
Ne Anna, ne Leonards vairs neklausījās balsīs. Viņi metās ko kājas nes uz to pusi, kur bija dzirdams strīds. Lai arī abi pavadīja ceļabiedru meklējumos vien pāris minūtes, viņi izjuta neizsakāmu prieku un atvieglojumu, kas lika viņiem kustēties arvien ātrāk. Un adrenalīns vēnās deva spēku uzturēt šādu tempu.
Beidzot meitene jutās dzīva. Asie dūmi aizrāva elpu, koku zari ievilka asiņainas švīkas uz sejas un kakla, bet muskuļi smeldza piepūlē. Mutē jautās sīva garša, taču Annai tā bija saldāka par sīrupu. Tā bija dzīves garša.
- Mēs nevaram iet kādu meklēt, tad visi ies bojā! - Hanss iesaucās, cenzdamies pārliecināt Filipu par savu taisnību. Jau vairāk kā desmit gadus, būdams Midmoras 1. ģimnāzijas direktors, viņš bija radis pie savas varas. Skolotāji, tehniskie darbinieki, skolēni un pat viņu vecāki allaž pakļāvās šim valdonīgajam, taču tik harismātiskajam cilvēkam. Ja kāds reiz centās apstrīdēt vīrieša lēmumu, Hanss prata tomēr dabūt strīdnieku savā pusē. Savoa četrdesmit trīs gados tuklais vīrietis ar savu daiļrunību spēja pārliecināt pat spītīgu āzi.
Taču šodiena noteikti nebija viņa mūža veiksmīgāko dienu sarakstā. Panika un bailes par savu dzīvību droši vien bija atņēmušas spēju viegli uzvarēt jebkurā strīdā. Hanss vairs nevarēja pārliecināt nieka puišeli, kas bija gandrīz divas reizes jaunāks par viņu pašu.
- Bet mēs nevaram viņus pamest nelaimē, kad tāpat esam tik maz! - Filips kvēli un ietiepīgi palika pie sava, aizstāvot jauniegūto draugu un, lai kā viņam to negribējās atzīt, arī rudmataino drosminieci, kurai visi jau bija parādā dzīvību. Ja ne viņa, visi vēl arvien būtu palikuši nobraukšanai no sliedēm nolemtajā vilcienā.
Tajā brīdī starp kokiem parādījās divas pazīstamas figūras, kas bija sadevušās rokās. No itin visu izdzīvojušo mutēm izlauzās atvieglojuma nopūtas. Pat Hanss bija priecīgs par pazudušo jauniešu atrašanos. Nē, viņš nepriecājās par divām pagaidām izglābtām dzīvībām. Vīrieša dziļi iegrimušās acis mirdzēja tīksmē par to, ka neviens vairs nekavēsies, lai dotos meklēt atpalikušos.
- Nu ko, šī problēma ir atrisināta. - to Hanss sacīja tik apmierināti it kā pats būtu atradis abus jauniešus. Tad viņš iebāza plaukstas agrāk tik moderno, taču nu jau ieplīsušo un netīro džinsu kabatās.
Tajā brīdī atskanēja apdullinošs blīkšķis. Ikkatrs ceļinieks sajuta karsta vēja dvašu sejā, par spīti svilinošajām liesmu mēlēm, kas arvien vairāk tuvojās mazajai cilvēku grupiņai.
- Rendolf... - blondā sieviete, kas centās pierunāt spītīgo veci nākt līdzi, klusi iešņukstējās. Arī pārējo acīs parādījās asaras, kad prātā izkristalizējās doma, ka vilciens nu ir pagalam. Visiem bija skaidrs, ka vecais vīrs ir pametis šo pasauli. Viņa ciešanas bija beigušās. Taču šiem ceļiniekiem gan vēl priekšā bija ilgs un šķēršļu pilns ceļš, ko veikt, lai nokļūtu līdz savam mērķim - drošībai.